19. gadsimtā izveidojās neliels ciems Skultes jūrmalā, kuru apdzīvoja zvejnieki. Nosaukums Zvejniekciems radās no iedzīvotāju pamatnodarbošanās.
1937.-1939. gados valsts Jūrniecības departaments Skultē izbūvēja zvejas ostu, kā vienu no lielākajām un modernākajām zvejnieku piestātnēm Latvijas piekrastē. LPSR laikā osta tika izmantota kā Atlantijas okeānā zvejojošu kuģu apkalpes bāze. Zvejnieku kolhoziem sabrūkot, Skultes ostas aizsērēja — dziļums bija tik niecīgs, ka varēja iebraukt un izbraukt vienīgi motorlaivas. Aģes grīvā darbojās tikai divi zivju pārstrādes cehi, kuros ražoja šprotes. 1994. gadā Saulkrastu dome pieņēma lēmumu izveidot Skultes ostas pārvaldi un aicināt uz ostu uzņēmējus.
1997. gada novembrī no ostas uzsāka kokmateriālu kravu eksportu, kas strauji pieauga 1998. gadā līdz ar Dienvidu piestātnes celtniecības pabeigšanu. Kopš 1998. gada ostā veica rekonstrukcijas darbus — padziļināja ostas pieejas kanālu un akvatoriju, izbūvēja jaunas ziemeļu un dienvidu piestātnes un kravas laukumus pie tām, kā arī rekonstruēja pievedceļus. 1999. gadā parādījās jauni kravu veidi: kamīna malka un zāģmateriāli, bet 2000. gadā — kūdras un 2001. gadā kurināmās šķeldas eksports. No Zviedrijas tiek vestas granīta šķembas ceļu būvei. Uz Nīderlandi un Skandināviju ved kūdru, papīrmalku, kurināmo un celulozes šķeldu. 2002. gadā pabeidza Ziemeļu mola rekonstrukciju. Kopš 2002. gada vidējais kravu apgrozījums ir ap 600 000 tonnu gadā. 2019. gadā Skultes osta bija lielākā no mazajām Latvijas ostām, pēc kravu apgrozījuma ceturtā lielākā osta Latvijā.
Akmens, ko izvēlējies Kārlis Ulmanis kā ostas būves liecinieku, joprojām atrodas Zvejniekciemā, un ostā arī šodien notiek aktīva darbība. Starp Skultes ostu un Saulkrastu pludmali atrodas Zvejniekciema akmeņainā pludmale.