Kā vadmotīvs maršrutam kalpoja senais jūrmalas ceļš, kas zviedru laikos tika ierīkots kā pasta satiksmes artērija no Rīgas uz Pērnavu. Vairāki ceļa posmi labi saglabājušies jūrmalas priežu silos un vēl mūsdienās ideāli pielāgojami aktīvajam tūrismam (veloceliņi, pastaigas u.c.). Šis apvidus ir novada dienvidus perifērija, kuras kvadrātu norobežo žogs ap Lilastes otro ciematu (bij. Ladiņu mājas teritorija), Pabažu jūrmala, Skultes dzelzceļa līnija un šosejas asfalts. Līdz 2022. gada rudenim pār Lilastes upi nebija kājnieku tilta, kas faktiski izslēdz šo apvidu no regulāru pārgājienu aprites. Un vēl arvien šo apvidu izmantot pārgājieniem ir visai sarežģīti, jo Bātciems gareniski nav šķērsojams bez vienošanās ar māju īpašniekiem.

Jau kopš 26. janvāra semināra un 4. marta atceltā pasākuma sniega vētras dēļ pavasarī plānotais pasākums piesaistīja negaidīti lielu interesi. Tajā piedalījās vismaz pieaugušo 80 dalībnieku ar jaunatni, kā arī divi gidi un divi Saulkrastu pašvaldības darbinieki.

Pārgājiena gaita. Vispirms šķērsojām Carnikavas pagasta Lilastes ciema daļu (pirmā Lilaste), kas veidojusies uz Lilastes kroga zemes. Uzzinājām par senāk pastāvējušām Lilastes dzirnavām, Ladiņu mājām un krogu. Gar upes krastu izgājām jūrmalā, kur šķērsojām upi pār jauno gājēju tiltu. Iežogotajā teritorijā padomju laikā atradās Berezova karaskola, kur bija arī atomraķešu palaišanas laukums, tiesa tikai mācību vajadzībām. Atgriezāmies atpakaļ pie jūrmalas ceļa un vismaz 30 metru augstajā Bātciema kāpā – Bākas kalnā (arī Baltā kāpa), kas mazliet atgādina viduslaiku nocietinājumu vai nometni. Šķērsojot kalna grēdu, nonācām Bātciemā, kuras galvenā ielu veido kārtējais 18. – 19. gadsimta lielceļa posms. Mūs sagaidīja un visu izrādīja Ārija Cīrule Ķempos un Arnis Bērziņš kādreizējā Bātes krogā, kas saglabājies kā Kāpu dzīvojamā māja. Lai arī tagad tas ir vasarnīcu rajons, senāko ciematnieku zvejnieku – pēcteči ir saglabājušies vismaz septiņās adresēs no divdesmit. Mūsu ceļš gāja tieši pa kroga priekšu – Kāpu mājas pagalmu, un saimniekiem atslēdzot abus vārtiņus, izrādījās vēl aizvien funkcionāls un izmantojams aktīvā tūrismā. Tālāk sekoja pats interesantākais, šķērsojot Bazūnurgas apvidu – maza strautiņa krastus un sasniedzot Kodlažu kalnus, kuri ir D- Z virzienā ejoša kāpu grēda. Vecais ceļš tagad tika iespiests savdabīgā šaurumā starp Kodlažu kalniem un purvājiem. Starp Saulkrastu šoseju austrumos un Kodlažu kāpu rietumos, plešas plaši purvāji ar pavasarī stāvošu ūdeni (bijušie Dumbra un Iģeres ezeri). 18. – 19. gadsimta mijā uzbrūkošās smiltis aizbēra vairāku mazu upīšu noteci uz jūru, kā rezultātā izveidojās purvainu mežu masīvs abpus mūsdienu šosejai (Dumbra, Pelces un Dvēseles purvi). Tautā bija saglabājušies nostāsti par senāko laiku Iģeres ezeru, kuram tagad pa virsu iet asfaltētā šoseja. Agrākos gados Bātciemā vācot mutvārdu atmiņas, ir izdevies pierakstīt ap simts savdabīgo vietvārdu, kurus gadsimtu gaitā lietojuši vietējie ciematnieki. Bātciema zvejnieku mājas un krogs fiksējas jau vismaz 1624. gada zviedru revīzijas. Pārgājiena saistībā par ciema vēsturi tika tapusi oriģināla publikācija (G.Skutāns. Bātciems: >>> https://www.historia.lv/vietas/bates-ciems?gf=275).

Kāpas ziemeļu galā pie šosejas mūs pārsteidza orientieristu sacensības, pa mežu spietoja simtiem norūpējušies sportisti. Un pavisam negaidīts šķērslis viņu ceļā sanāca pēkšņi gara tūristu kolonna. Lai izietu no situācijas, avangards metās augšup gandrīz vertikālajā Kodlažu kalna sānā. Šeit bija pirmais atbirums, jo dažus piesaistīja priekšā izvietojies orientieristu pūznis (infocentrs, kioski u.c.) un šosejas tuvums. Iznākuši atpakaļ Pabažu jūrmalā, mēs pieminējām slaveno kuģīti Neibāde, kas netālu beidza savas gaitas 1926. gadā, avarējot ceļā uz Rīgu, iepretī Vecāķiem. Starp citu, šai jūrmalā prasītos ja ne piemiņas zīme, tad vismaz kuģim veltīts informatīvs stends. No jūrmalas ienākam Saulkrastos pa kājnieku tiltiņu Kāpu ielā, kas ierīkots pēc ielas iemītnieku privātas iniciatīvas, lai pāri Inčupei varētu ātri nokļūt Pabažu jūrmalā. Šeit jānorāda, ka Kāpu iela ir tas pats senais zviedru ceļš, kuru pieci simti metru garā posmā aiz Inčupes ir aizputinājušas kāpas. Visu satiksmi posmā starp Lilasti un Inčupi 19. gadsimtā apgrūtināja ceļojošās smiltis, kā rezultātā Rīgas lielceļš vairākkārt ir ticis pārcelts iekšzemē, bet vairāki posmi bez pēdām ir pazuduši kāpu sanesumos.

Pie centrālā Saulkrastu tūrisma objekta – Baltās kāpas, notika fotografēšanās un pievienojās Saulkrastu velomuzeja vadītājs Seregins Jānis, kurš ar aizraujošu un ļoti zinošu stāstījumu par Saulkrastu pagātni saistīja klausītāju uzmanību. Veca gidu anekdote, saka ka ekskursija ir izdevusies, ja atbirums ir līdz 20%. Šoreiz, nonākot atpakaļ civilizācijas kārdinājumā (satiksme, veikali), no grupas jau bija paspējusi atdalījās vai lielā puse, taču pārgājiens te nebūt vēl nebeidzās. Un tā pie Abras (Rīgas iela 75) atlikuši divdesmit entuziasti devās pa vēl viena senā ceļa posmu, kas saglabājies maza meža celiņa formātā, un pa Liepu ielu iziet uz Pēterupes tiltu. Beigu beigās pārgājiena metru skaitītājs uzrādīja 15,5 kilometrus, kas sanāca tikai mazliet vairāk, nekā tika solīts reklāmā.

Kritika un ierosinājumi. Šis pasākums bija pirmais mēģinājums iesaistīt tūrisma apritē visai izolēto un literatūrā mazpazīstamo apvidu dienvidos no Inčupes. Diemžēl esošie maršruti (Jūrtaka, Veloceliņš u.c.) ir izstrādāti pavirši ‑ tajos trūkst pašas būtiskākās informācijas par satiksmes artēriju un upju drošu šķērsošanu. Kāds ~ 2010.g. uzstādīts EuroVelo13 stends Carnikavas novada robežas pusē (Lilaste 1) ir greznots ar daudzsološu  virsraksts- Kā šķērsot Lilastes upi. Taču teksts pilnīgi neko nestāsta par pārcelšanos pār upi, tāpat esošo trīs tiltu (privātā, dzelzceļa un via balticas) specifiku, un it sevišķi par to, ka tūristiem viņus šķērsot nav paredzēts dažādo ierobežojumu un konstrukcijas dēļ. Un saprotams, ka neko vēl nezina par ceturto, pērn jaunuzcelto kājnieku tiltu. Pie tam apvidus ar Lilastes upes ieteku jūrā kartē nemaz tā īsti nav ietilpināts. Kam gan kritiskais vietējais un labticīgais ārzemju tūrists var sūdzēties, pie kā griezties Ādažu novadā vai Rīgā? Nav tādas amatpersonas. Sanāk, ka Latvijas valstī katrs jebkur var izvietot brīnumainus infostendus, un sarakstīt tajos kļūdainu, maldinošu un pat dzīvību apdraudošu informāciju. Bet atbildību vēlāk nav kam uzprasīt, projekts sen beidzies, lielā nauda iztērēta, bet darboņu pēdas sen jau kā izgaisušas.

Novitātes. Arī Saulkrastu novadam būtu jāķeras klāt vecās informācijas pārbaudei un jaunu stendu sagatavošanai un izstādīšanai. Starp citu, nekur Vidzemes piekrastē, nav gadījies sastapt kaut mazākās norādes uz kādreiz pastāvējušā pasta ceļa, pat ne pie Minhauzena muzeja. Pasta ceļa saistībā paveras jauna projekta iespēja saulkrastniekiem – sagādāt karieti, kas vizinātu tūristus senā ceļa posmā no Pēterupes baznīcas pa Liepu ielu līdz Abrai un atpakaļ. Saulkrastu jūrmalas dienvidus stūrī (pie Lilastes ietekas), prasītos kāds infostāsts vai zīme par kuģīti Neibāde. No manu pētījumu pūra ir nākusi klāt versija par Katrīnbādes nosaukuma rašanos, tikai nevis no Katrīnas II, bet imperatores Katrīnas I vārda. Taču šis stāsts būtu atstājams nākotnei, kā tēma jau citam priekšlasījumam un varbūt pat pārgājienam Pa Katrīnas pēdām.

Pateicības. Jāsaka liels paldies Reiņa Kaudzīša muzeja vadītājai Ilvai Erkmanei, kas visu notikumu inspirēja, iedvesmoja un atbalstīja. Tāpat arī Sereginam Jānim, ka viņš ar tādu entuziasmu ir krājis un pētījis novadpētnieciskās ziņas un spēj ļoti izteiksmīgi tās prezentēt. Paldies arī Bātciema iedzimtajam Arnim Bērziņam, kurš tieši tāpat vāc mutvārdu atmiņas un fotogrāfijas par Bātciemu. Ceru, ka nākotnē varētu tapt kāda grāmata par Saulkrastu pilsētas lauku apdzīvotību (Bātciems, Pabažu zvejnieki u.c.), jo materiāls šeit ir bagāts un izteiksmīgs.

 

Gints Skutāns, vēsturnieks un novadpētnieks; +371-29196952